Podkāstu sāku veidot spontāni, jo man patīk podkāsti, bet Svarīgo detaļu podkāsts manu dzīvi papildinājis vairāk veidos, kā gaidīju. Tagad, kad jau 50+ sērijas ir aiz muguras, varu atskatīties uz dažiem pienesumiem, kas ir pasvītrošanas vērti. Lūk:  
\
**Iespēja klātienē satikt man interesējošos cilvēkus.**  
Šis ir acīmredzamākais ieguvums. Līdz podkāsta veidošanai, manas ikdienas trajektorijā neibija nekas, kas būtu novedis līdz tēržešanai ar Vairu Vīķi – Freibergu, ģenerāli Raimondu Graubi, Danielu Pavļutu vai citiem viesiem, ko varēju sastapt tikai podkāsta dēļ. Un podkāsta sarunas formāts ļauj šīm tikšanās reizēm būt saturīgām un sarunas neapstājas tikai pie pieklājības frāzēm, kā tas parasti ir, ja paveicās sastapt interesantus cilvēkus ierastās ikdienas laikā. Podkāsta sarunas ļauj arī uzdot jautājumus, kas man pašam ir interesējuši, bet, ko diez vai uzdotu ierastie mediji, piemēram, jau minētās Vairas Vīķes – Freibergas gadījumā, es jau sen gribēju zināt, vai viņas sarkanā kleita NATO samitā bija apzināta izvēle, lai izceltos uz pelēko uzvalku fona. Nebija. Bet ieguvumi no šo cilvēku satikšanas neapstājas tikai pie iegūtās informācijas. Katrs ko mēs satiekam kaut kādā veidā atstāj iespaidu uz mūsu personību un podkāsta ierakstu laikā es šīm izmaiņām apzināti esmu īpaši atvērts. Visos podkāsta viesos ir kaut kas, ko vēlos attīstīt pats sevī. Kad esmu sajutis, kā ir būt divatā, vienā telpā ar viņiem, tas sniedz atskaites punktu nākotnes brīdim dzīvē, kad es sev vaicāšu “Ko šādā situācijā darītu podkāsta viesis X?” un šis atskaites punkts, kas nosprausts viņu klātienē ir daudz spēcīgāks par to, kāds tas būtu, ja būtu viņus redzējis tikai caur ekrānu.   
  \
**Ekspertu viedokļi par maniem jautājumiem.**  
Viena lieta ir klausīties jau iepriekš veiktas intervijas ar kādas jomas ekspertiem, bet iespēja uzdot tieši savus jautājumus ir kas cits. Tā sakrita, ka man podkāsta veidošanas laikā ieinteresēja psiholoģija un podkāstā ir bijuši jau seši psihologi. Kad izzinu psiholoģiju caur grāmatām vai intervijām, man bieži gribās uzdot papildjautājumu, bet acīmredzamu iemeslu dēļ, tas nav iespējams. Turpretim, ja sarunu veidoju es pats, to izdarīt ir viegli. Psiholoģijas domu grauds, kas man no podkāsta veidošanas aizķēries visvairāk ir Marutas Freimanes atbilde uz jautājumu, kādēļ citiem cilvēkiem grūtību laikā nevajag teikt “Saņemies!”. Tas ir kaut kas, ko man bieži gribās darīt, jo pirms uzzināju, ka ir arī citi, labāki veidi kā pārvarēt iekšējas grūtības, saņemšanās vienmēr bija mans risinājums pēc noklusējuma. Tagad, pateicoties sarunai ar Marutu, saprotu, ka, lai iedrošinātu kādu citu uz grūtību pārvarēšanu, it īpaši, ja pats līdzīgas grūtības esi pārvarējis agrāk, labāk ir verbalizēt savu iekšējo monologu. Teikt, ka Tu zini, cik grūti tas ir. Un, ka Tu arī tur esi bijis un zini to bezspēcības sajūtu kas pārņem kad esi šķietami nepārvarama Everesta priekšā. Un tikai pēc tam, kad redzi, ka otrs cilvēks emocionālā līmenī ir noticējis, ka Tu tiešām zini, kā viņš jūtās, tikai tad teikt viņam, lai viņš saņemās spert nākamo soli.  
\
**Draugu viedokļi.**  
Arī draugu intervēšana ir pārsteidzoši interesanta. Pat, ja runāju ar cilvēku, ko pazīstu jau gadiem un podkāsta ieraksts nav mūsu pirmā garā saruna, viņus tāpat ir interesanti intervēt, jo vairums garo sarunu, kas bijušas līdz šim, parasti ir par to, kas katram dzīvē aktuāls. Bet podkāsta formāts liek padomāt mazliet tālāk par ierastajām tēmām, jo klausītājam neinteresēs, kā mums abiem iet ar darbu un sievietēm. Ir bijis ļoti interesanti draugus vairāk iztaujāt par viņu dzīves gājumu pirms laika, kad iepazināmies un arī viņu lielajiem dzīves ieskatiem, ko izvelku ar jautājumiem kā “Kas ir labākais padoms, ko esi saņēmis?”. Šis ir viens no diviem jautājumiem, ko iesaku pavaicāt katram savam draugam. Otrs: “Kādēļ turpini ar mani draudzēties?”   
\
**Empātijas treniņš.**  
Intervēšana ir labs empātijas treniņš. Pirms podkāsta veidošanas, vairums manu sarunu bija intelektuālā līmenī, kur apmainījos ar viedokļiem. Es uzskatīju, ka būt labam sarunu biedram nozīmē pieturēties pie vispār zināmiem sarunu vadības padomiem kā “Uzdod atvērtus jautājumus” vai “Ļauj otram izteikties”. Tie noteikti ir labi padomi, bet tie aprobežojas tikai ar sarunas intelektuālo daļu. Padoms, kas attiecās uz sarunas emocionālo pusi ir: “Ieklausies, tiešām ieklausies otrā cilvēkā”. Bet kā ar daudziem labiem padomiem – to ir viegli saprast un grūti ieviest. Ja neesi sajutis, ko nozīmē “tiešām ieklausīties” tad tie ir tikai tukši vārdi, kuros neko nevar saklausīt. Lai šim padomam piešķirtu jēgu, ir jāspēj piedzīvot, ko īsti nozīmē “tiešām ieklausīties”. Sarunu ierakstu laikā esmu iemācījies labāk atpazīt iekšējo sajūtu, kāda valda manā galvā, kad sarunas laikā esmu uz viena viļņa ar sarunas biedru. Tā ir viena no tām lietām, kuru grūti ielikt vārdos, bet kas kļūst acīmredzama, kad pirmo reizi to piedzīvo. Ļoti izteikti to noķēru runājot ar Jāni Poli. Viņš, tāpat kā es, interesējas par apkārt notiekošo un, arī tāpat kā es, ļoti ātri runā. Līdz ar to mums bija viegli saskaņot frekvences.  Esmu arī pamanījis, ka ar dažādiem cilvēkiem šī nokļūšana uz viena viļņa jāpanāk atšķirīgos veidos. Ja intervēju kādas jomas ekspertu, tad uzdodu jautājumus, kuri sevī ietver faktu, ka zinu viņu standarta atbildes uz jautājumiem, ko viņi saņem visbiežāk. Tādā veidā viņiem nav sevi jāgarlako simto reizi sniedzot standarta atbildi uz standarta jautājumu.  Piemēram, gatavojoties savai nesenākajai sarunai ar runas prasmju treneri Kristu Vāveri, uzzināju, ka viņai bieži prasa: “Kur likt rokas runas laikā?” līdz ar to, mans jautājums viņai bija aptuveni: “Vai nav tā, ka, ja cilvēks ir drošs par to saka, tad jautājumi kā piemēram, “Kur likt rokas?” atrisinās paši no sevis?”. Viņas atbilde bija apstiprinoša un ilgi varējām pie šīs tēmas nekavēties. Tādi momenti, kuros es ekspertam ar savu jautājumu ļauju izvairīties no tā, ka viņam būs jādod sava standarta atbilde, ļauj man sarunu ātrāk novest līdz vietai, kur eksperts pats savā tēmā vēl nav bijis. Kā rezultātā es, kopā ar ekspertu varu sākt skaļi domāt un spēlēties ar idejām veidos, kas ir interesanti mums abiem.  Kad podkāstā runāju par tēmām, kuras nav otra cilvēka ekspertīze, bet ir vairāk vērstas uz viņa dzīves gājumu vai kaut ko, kas atklāj otra cilvēka ievainojamību, komunikācijā daudz lielāku lomu ieņem neverbālie signāli, kas parāda, ka esmu līdzjūtīgs. Tie ir visi mazie mājieni ar galvu un “mmmm” vai “jā, tiešām” kas parāda, ka man ir nevērtējoša un saprotoša attieksme pret otra cilvēka teikto. Pirms podkāsta veidošanas, man bija mehāniski jāatceras, izrādīt šo visu tāpat kā nedrošam runātājam publikas priekšā ir jādomā par to, kur likt rokas. Bet tagad neverbālie signāli nāk daudz dabiskāk, jo esmu iemācījies atpazīt iekšējo sajūtu, kas parādās, kad jūti otram līdzi. Divi šīs neverbālās valodas meistari, ko iesaku aplūkot ir London Real podkāsta vadītājs Brian Rose un Impact theory vadītājs Tom Bilyeu.   
\
**Labāka izpratne par to, kā gatavoties pārbaudījumiem.**  
Kad ierakstīju pirmās podkāsta sērijas, mana pieeja bija izpētīt viesi cik daudz vien varu, tad pierakstīt jautājumus un iekalt savā prātā tēmas, ko vēlos apspriest. Brīdī, kad tuvojās faktiskā ierakstīšana, es pie sevis atkārtoju, ko gribu pārrunāt. Rezultātā, kad satiku viesi, visa mana uzmanība bija mentālajā tēmu sarakstā, ko turēju sev galvā un tas uz viesi atstāja attālinātu iespaidu, jo nevarēju būt klātesošs kamēr galvu nostrādina apspriežamās tēmas. Tagad esmu sapratis, ka man nevajag iekalt tēmas un noteikti nevajag atcerēties visus jautājumus. Tā vietā ir jāsagatavojas, jānomierinās un jāuzticas, ka gatavošanās bijusi gana laba, lai sarunas laikā paceltās tēmas man atsauktu atmiņā to, ko gribu apspriest. Visam pamatā ir, nevis iekalšana, bet uzticēšanās savam sagatavošanās procesam. Šo principu pārnesu arī uz pārējo ikdienu. Tagad, ja eju runāt par kādu iepriekš sagatavotu tēmu, vai uz tikšanos, kurā jāapsriež darbs, tā vietā, lai piekrāmētu galvu ar datiem, skaitļiem un faktiem, un nervozētu par to, ka kaut ko aizmirsīšu, labāk nomierinos un uzticos, ka viss vajadzīgais manā galvā jau ir. Gūstu labāku priekšstatu par to, kas man interesē Ir daudzas lietas, kas man liekas interesantas, bet, ja par kādu tēmu gatavoju podkāstu, tad ieinteresētības latiņai jābūt augstākai par vienkāršu “Hmm, izklausās inčīgi.”. Gatavošanās laiks katrai sērijai ir ap desmit stundām un tā kā apspriestās tēmas gandrīz vienmēr ir par lietām, kas bijušas ārpus manu studiju tēmām vai nav saistītas ar manu darbu, tad nāku tajās bez priekšzināšanām. Kas nozīmē, ka man sarunai ir pienācīgi jāsagatavojas. Lai ieguldītu tādu darbu, manai interesei par tēmu vai par intervējamo cilvēku jābūt dziļākai kā parasti. Tagad atskatoties uz to, kas podkāsta sarunās ir aplūkots, varu ar objektīvu skatu redzēt, kur faktiski ieguldu savu laiku kad varu to ieguldīt kur un kā vēlos.   
\
**Iespēja citiem pastāstīt, kas notiek manā galvā**  
Esmu podkāstu apzīmējis kā terapiju, ko pats nezināju, ka man vajag. Un vislielāko, emocionālo atvieglojumu man devusi iespēja citiem pastāstīt, kas notiek manā galvā. Manas intereses, vismaz uzaugot, vienmēr bijušas stipri atšķirīgas no cilvēkiem, kas ir man apkārt. Reiz, vidusskolas vecumā, kāds draugs kam dzīvoju kaimiņos man teica: “Juri, Tu vairāk zini par to, kas notiek pasaulē nekā par to, kas notiek mūsu rajonā.” Tā noteikti bija taisnība. Tīri subjektīvi, man pasaules ziņas un cilvēces sasniegumi vienmēr likušies svarīgāki par apkārtējo ikdienu. Kā rezultātā, lielāko dzīves daļu dzīvoju atšķirīgā informācijas telpā no apkārtējiem cilvēkiem. Visi pārējie vienmēr likās kaut kur tālumā, iestarpināti starp online lekcijām, TEDtalkiem, grāmatām un, protams, podkāstiem. Arī es no viņu skata punkta vienmēr biju tikai “iekšā ekrānos”. Laika gaitā, tāda dzīvošana sakrājas spēcīgā vientulības sajūtā, bet tagad pateicoties podkāstam varu beidzot pastāstīt visu, ko “tur ekrānos” esmu redzējis un kādēļ man tas ir svarīgi. Podkāsts ļāvis man pārslēgties no sūkstēšanās par to, ka pasaule mani nesaprot un nenovērtē uz apziņu, ka zināšanas, ko esmu ieguvis no neskaitāmajām stundām, ko pavadīju ekrānos ir vērtība, ko varu pasaulei pievienot. Un podkāstā varu dalīties ar zināšanām sociāli pieņemamā veidā. Agrāk vienīgais veids, kā varēju atstāstīt apgūto (un, kā tagad apzinos – rauties pēc atzinības) bija spraukties iekšā sarunās ar TEDtalku garuma iespraudumiem, kuros skaidroju lielās dzīves patiesības un vienlaicīgi, garlaikoju visus klātesošos. Bet tagad, kad zinu, ka lielās gudrības ir izstāstītas podkāstā, ikdienas sarunas varu veltīt ikdienišķām tēmām, jo viedums jau ir nobērts podkāstā.

Kā podkāsta veidošana papildinājusi manu dzīvi | Juris Baltačs

Viens no iemesliem, kādēļ sāku veidot Svarīgo detaļu podkāstu ir, jo man pašam patīk podkāsti. Patiesībā, viens no biežākajiem ieradumiem pie kā sevi pieķeru ir ieradums sākt teikumus ar: “Nesen vienā podkāstā dzirdēju…”. Agrāk šīs frāzes vietā man bija: “Nesen pa televizoru redzēju…”, pēc tam: “Nesen vienā TED talkā dzirdēju…” un tagad visu uzzinu kādā nesenā podkāstā. Te ieskats podkāstos, pie kuriem atgriežos.   
\
**Jocko Podcast**  
Šo podkāstu vada bijušais NAVY Seal vārdā Džoko Villinks (Jocko Willink). Viņš vadīja godalgotāko specvienību visā Irākas karā un tagad jau pāris gadus konsultē lielos ASV uzņēmumus līderības jautājumos. Uz pirmā acu uzmetiena Jocko Podcast ir par karu un karotāju stāstiem, bet kā atzīst pats Džoko, podkāsts ir par cilvēku dabu un to, kā tā atklājas karā. Podkāstā Džoko pārskata karotāju grāmatas un salīdzina ieskatus no grāmatām pats ar savu kara pieredzi. Jocko Podcast nebaidās iegrimt sāpīgās dzīves tēmās, podkāstā reizēm viesojas viesi, kas daudz dzīvē pārcietuši – guvuši vai nu kara traumas vai auguši grūtā bērnībā.  Mana mīļākā podkāsta sērija ir _Glory of The Trenches._ Tajā viņš pārskata grāmatu ar tādu pašu nosaukumu. Šī sērija ir par visu skaisto, kas pastāv līdzās kara šausmām, jo, lai pārciestu karu, cilvēkiem jāspēj arī izrādīt drosme, varonība un komandas gars. Man īpaši patīk, ka šī ir viena no Jocko Podcast sērijām, kuru Jocko iesāk ar dzejoli. Viņš ir studējis angļu valodu un orientējas angļu literatūrā. Šī prasme ļauj viņa piešķirt podkāstam poētisku piesitienu. Līdz Jocko Podcast 115 sērijai biju dzirdējis visas viņa sērijas.  
\
**London Real**  
London real ir pirmais podkāsts uz kura es tiešām uzsēdos. Tēmas podkāstā ir ļoti dažādas, bet London Real mājaslapā par sevi viņi saka:  >“Tired of being spoon-fed from the mainstream media, we’ve set out to offer a fresh, unscripted and unedited look into the world of real people. From activists to scientists, authors to fighters, politicians to drug smugglers – we present their real stories, uncensored and uncut.”  Podkāsta atmosfēra vienmēr ir lietišķa un autentiska un, ja man jāizvēlas viena mīļākā sērija tad tā ir ar manu nesenāko interneta atradumu Dr. Gabor Mate, kurā Gabors stāsta kā cilvēkiem veidojas atkarība.  Ne mazāk interesants par pašu podkāstu ir podkāsta vadītāja Braena Roza (Brian Rose) stāsts. Viņš ir absolvējis Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu un vairāk kā desmit gadus strādājis par banķieri Vall strītā (Wall Street), kad viņš reiz attapās, ka ienīst savu darbu un nejūt saikni ar cilvēkiem sev apkārt, viņš no finanšu darba atteicās un uzsāka London Real.  Pirmos pāris gadus, podkāsts bija acīm redzami amatierīgs, apspriestās tēmas labas, bet filmētās intervijas tika pasniegtas dalītā ekrānā, kur ekrāna centrā ir viesis, vienā malā Braens un otrā malā podkāsta līdz-vadītājs. Pēc tam kad podkāstā viesojās Dens Penia (Dan Peña), kurš pats par sevi ir neticams kadrs, London Real podkāsts veica kvanu lēcienu kvalitātes ziņā. Tagad London Real ir sava studija, Braens vienmēr ir uzvalkā, visas sērijas ir profesionāli montētas, no tā ir atvasinājušies vairāki biznesi un saturs kļuvis vēl labāks.  
\
**The Tim Ferriss show**  
Timam Ferisam (Tim Ferriss) internetā sekoju kopš 2008. gada, kad viņa grāmatu The 4-Hour Workweek man ieteica kāds draugs. Par Timu esmu runājis tik bieži, ka kāds cits draugs, kad viņam vaicāju, kādi viņaprāt ir mani lielākie trūkumi, viņš atbildēja, ka es pārāk daudz sekoju Timam Ferisam. Tims savā podkāstā intervē cilvēkus ar pasaules augstāko sniegumu visdažādākajās jomās – sports, gatavošana, ieguldīšana, rakstniecība, mūzika, dizains, uzņēmējdarbība un vēl un vēl, un vēl. Viņš sarunas veido, lai uzzinātu, kādi ir šo cilvēku panākumu noslēpumi un kas viņiem visiem ir kopīgs. Visvairāk Tima intervēšanas stilā man patīk, ka viņš iegrimst detaļās un saviem viesiem bieži pārvaicā kā tieši viņi kaut ko dara, kādēļ tieši tā un kādi ir citi veidi, ko viņi ir mēģinājuši. Rezultātā interviju saturs sanāk praktisks un iedvesmojošs. Šis intervēšanas stils ir ietekmējis arī veidu, kā vadu sarunas Svarīgajās detaļās.  Mana mīļākā _The Tim Ferriss Show_ sērija ir ar Valteru O’Braenu (Walter O’Brien), viņš ir programmētājs, kurš no Īrijas uz ASV ir pārcēlies ar vīzu, kāda iepriekš dota tikai Albertam Einšteinam un Vinstonam Čērčilam. Valters bērnībā tika pamanīts kā brīnumbērns ar IQ 197 un tagad viņš caur savu uzņēmumu Concierge Up piedāvā atrisināt jebkuru problēmu, ko viņa klienti spēj finansēt. Kad pats Valters šo solījumu skaidro, viņš saka, ka vārds, kura nozīmi visgrūtāk pārnest citu cilvēku galvās ir “jebkuru”. Uzdevumi, ko viņa uzņēmums ir pildījis svārstās no labākā sacīkšu zirga atrašanas līdz ieguldījumu riska pārvaldīšanai 1,9 triljonu USD lieliem ieguldījumiem vai nolaupītu bērnu izglābšanai.  
\
**Waking up**  
Sems Harris _(Sam Harris)_ reiz minēju citā ierakstā, kur pārskatīju vienu no manām mīļākajām grāmatām – Lying, tajā Sems sniedz filozofiskus ieskatus par to, kādēļ melot ir slikti un kādēļ jāizvairās pat no baltajiem meliem, kuri šķietami nevienam pāri nenodara. Pēc izglītības Sems ir neirozinātnieks un filozofs, bet viņš mani ieinteresēja 2009. gadā ar savu reliģijas kritiku un grāmatas The End of Faith pēdējo nodaļu, kurā viņš sniedz racionālu skatu uz meditāciju. Ja man starp viņa grāmatām būtu jāizvēlas grāmata sava otrā mīļākā grāmata, tad tā būtu Waking Up, kurā viņš sniedz racionālu un zinātniski pamatotu skatu uz meditāciju, prātu un smadzeņu darbību. Savā podkāstā viņš kopā ar pasaules vadošajiem zinātniekiem un intelektuāļiem pārspriež filozofiski interesantas un sabiedriski svarīgas tēmas no zinātnes un politikas.  Vērtīgākais ieguvums, ko saskatu lasot viņa grāmatas un klausoties podkāstus ir viņa domas dzidrums. Neatkarīgi no tā, vai viņa uzskatiem piekrītu, nevaru noliegt ka visam viņa teiktajam apakšā ir nesaraujama loģikas ķēde. Papildus spējai dzidri domāt, viņš ir arī lielisks rakstnieks un spēj sarežģītas domas pasniegt skaistā valodā. Sērija, kurā labi sadurās zinātniski fakti ar to, kas sabiedrībā šķiet pieņemams ir ar evolucionāro biologu Bret Weinstein, kurš pats par sevi ir ne mazāk iespaidīgs kadrs. Sērijā viņi runā par ģenētiskām atšķirībām starp dažādām cilvēku grupām, cilvēku sociālo identitāti un skandāliem, ko šādas tēmas mēdz izraisīt.   
\
**Joe Rogan Experience**  
Mana pirmā saskare ar Džo Roganu (Joe Rogan) bija skatoties Fear Factor, divi tūkstošajos gados. Kaut kāda, man vēl joprojām nesaprotama iemesla dēļ, tas šovs man patika. Vēlāk, 2012. gadā, lasot Sema Harrisa blogu, ieraudzīju šo rindu: “I recently had a very enjoyable three-hour conversation with Joe Rogan on his podcast.” un mana nākamā doma, pat pirms šis teikums paspēja nosēsties manā prātā bija: “Ko?! Sems un tas Fear Factor stulbenis?”, bet kad noklausījos Joe Rogan Experience (JRE) sēriju kurā viesojās Sems un tad desmitiem citu sēriju, manas domas par Joe stipri uzlabojās. Viņš ir parasts džeks, kuram patīk plēst jokus un uzdot jautājumus, kas viņam pašam interesē. Šo čomisko attieksmi ar jebkuru cilvēku, kas sēž viņam pretī labi var redzēt sērijā ar Niel deGrass Tyson, kurā viņi runā par zinātni, tās iespaidīgākajiem atklājumiem un zinātnes lomu sabiedrībā. Papildus tam, ir interesanti apskatīties JRE pirmās sērijas, patiesībā, es to iedomājos izdarīt tikai rakstot šīs rindas. Atšķirība starp JRE #1 un nesenākajām sērijām ir iedvesmojoša.   
\
**Kādēļ podkāsti?**  
Es ticu teicienam par to, ka mēs katrs esam vidējais svērtais no pieciem cilvēkiem, ko satiekam visbiežāk. Priekš manis, podkāsti ir kā viens no šiem cilvēkiem. Protams, es saprotu, ka podkāsti nav cilvēki, bet to ietekme ir līdzīga. Idejas, kuras uzklausām mūs neizbēgami ietekmē un es izvēlos, lai idejas, kas mani ietekmē nāk no cilvēkiem, kas ir sasnieguši virsotnes uz kurām tiecās, redzējuši pasauli, devuši būtisku pienesumu sabiedrībai un visā visumā dzīvo tīšām. Podkāstu ietekme uz manu dzīvi sniedzas tālāk par vienkāršu izklaidi vai dažiem tips ‘n’ tricks, ko esmu no tiem aizguvis. Pateicoties Semam Harrisam un Džo Roganam es 2012. gadā sāku nodarboties ar Jiu – Jitsu, no Tima Ferrisa aizguvu ideju veidot rīta rutīnu, London Real mani ievilka podkāstu pasaulē, kas ir novedis pie tā, ka veidoju pats savu podkāstu un Džoko podkāsts man ir sniedzis milzīgu ieskatu tajā, kā sadzīvot ar citiem cilvēkiem. Protams, to visu var aizgūt arī no grāmatām, žurāliem vai blogiem vai jebkā cita – medijs nav svarīgs, svarīgas ir idejas. Bet podkāstos man patīk autentiskais tonis, ko reti var iegūt formātos, kuri tiek publicēti tikai pēc rediģēšanas. Podkāsti priekš manis ir kā kristāla bumba, kura ļauj ieskatīties citu cilvēku dzīves stāstos un, ja ne uzzināt, kas slēpjas manā nākotnē, vismaz tie pasaka, kāda veida dilemmas un šķēršļus es varu gaidīt.

Podkāsti pie kuriem atgriežos. Un kādēļ.

Ja visi produktivitātes padomi, ko regulāri lietoju būtu jādestilē vienā frāzē, tā būtu: Saglabā možumu, mazini mentālo noslodzi un vienmēr dari tikai vienu lietu vienā laikā.  
\
Mēs visi esam mēģinājuši darīt vairākas lietas vienlaicīgi un noteikti neesmu vienīgais kas pamana cik neproduktīvi un nepatīkami tas ir. It kā dzīvot ar nepārtraukti novērstu uzmanību, pastāvīgi pārbaudot visas sociālo tīklu notifikācijas, kuras atjaunojas ātrāk kā iespējams tās izlasīt. Manuprāt, produktīvs darbs (un labsajūta) sākas ar ilgtspējīgu možuma noturēšanu, tādēļ možumu uztveru kā resursu, ko pārvaldīt. Es to iedomājos uz skalas no mīnus desmit līdz desmit. Mīnus desmit te apzīmē pilnīgu bezspēku un enerģijas trūkumu. To sajūtu kāda rodas kad esi sasirdzis ar gripu un kļūsti arvien gurdenāks pat guļot gultā. Skalas otrs gals, plus desmit, apzīmē sajūtu brīdī kad Tev uzbrūk nikns suns no kura jābēg. Tas ir brīdis kad liekas, ka vari performēt ar maksimālu piepūli un nekad nenogurt. Šīs abas ir galējības un nekad nepastāv ilgtermiņā. Viduspunkts, nulle, ir kaut kas, ko var uzturēt ilgi. Tā ir sajūta, kad pamodies sestdienas rītā un zini, ka līdz pirmdienai nekas nav jāpaspēj. Nav plānu izklaidēties un nav plānu lasīt vai nodoties hobijiem. Ir tikai neitrāla veģetēšana.   
\
Kad strādāju, turos līmenī ap divi vai trīs. Tā ir sajūta, ko ikdienā gūstu kad ģērbjos, izejot no mājas, lai paspētu uz autobusu, kuru gandrīz kavēju. Te apzinos, ka lietas ritēs pēc plāna tikai, ja tagad saņemšos un mazliet pasteigšos. Šādā stadijā parasti esmu pirmdienas rītā kad ierodos darbā. Tas ir možuma līmenis kas nāk automātiski. Māksla ir to noturēt līdz pirmdienas vakaram un nākamās četras dienas.   Es to kultivēju ar rīta rutīnu, kas iekļauj sevī sportošanu un kontrast dušu (trīsdesmit sekundes auksts ūdens, trīsdesmit sekundes silts un tā divas reizes). Rīta rutīna sniedz startu dienai un ieliek to apzināti izvēlētās sliedēs. Bez rīta rutīnas rīts mani nesagatavotu iemet dienas kņadā. Uzsveru, ka rutīnai jābūt apzināti izvēlētai un tai sevī jāiekļauj kāds centības elements. Reiz kādam draugam vaicāju vai viņam ir sava rutīna dienas sākumam un viņš atbildēja aptuveni: “Jā, es izdzeru kafiju un aizeju pasēdēt.” Tas neskaitās. Laba rīta rutīna nav lietas, ko darām automātiski, tās ir lietas, kuras jāizvēlas darīt apzināti. Pēc rīta rutīnas mans možums saglabājas līdz aptuveni divpadsmitiem dienā. Šīs trīs možākās darba dienas stundas (no deviņiem līdz divpadsmitiem) veltu dienas darbiem, kuri prasa lielāko mentālo piepūli – darbam, kas rada jaunu vērtību, nevis tikai uztur esošo. Te ir jārisina mazas dilemmas, jāuzzina kaut kas jauns un jāspēj tas integrēt esošajos risinājumos un varbūt pat jāsaprot pati problēma, ko vispār mēģinu atrisināt. Te risinu visus jautājumus kuriem nav standarta atbilžu. Šajās pirmajās trīs stundās liekas, ka varēšu attiecīgo možumu un produktivitāti uzturēt visu dienu, pat negribās ņemt pārtraukumus un dažreiz šis možums kļūst par vieglu narkotiku un gribas to iespiest grīdā, klausoties agresīvu mūziku vai dzerot kafiju. Bet manā pieredzē tas pārslogo sistēmu. Ja pirmajās trīs darba stundās pārāk iespiežu grīdā, tad uz trijiem pēcpusdienā bākā nekas vairs nav palicis. Tādēļ, pat, ja pirmajās pāris stundās liekas, ka varēšu gasēt visu dienu, piespiežu sevi paņemt vismaz vienu 10 minūšu pauzi ik stundu. Un, ja dzeru kafiju, tad noteikti bez cukura, jo cukurs paceļ enerģiju uz divdesmit minūtēm, bet pēc tam atņem vairāk spēka kā iedeva.    
\
Savu darba dienu sāku ar skatu kalendārā (nevis e-pastā!), lai atcerētos kas man šodien jāsatiek un pēc tam pierakstu trīs līdz piecas lietas, kuras šodien jāizdara. Iekļauju gan lietas, kuras vēlos darīt, gan tās, kuras nevēlos. Tīkamās lietas lieku sarakstā, lai varētu dot sev psiholoģisku apbalvojumu brīdī kad izvītroju padarītu darbu no darāmo darbu saraksta. Ja tur būtu tikai netīkamas lietas, tad, zinot sevi, ir liela iespēja, ka tās visas neizdarīšu un, ar laiku, katrs skats sarakstā radīs nepatīkamu neizdarīta mājasdarba sajūtu, turpretim, ja sarakstā ir arī lietas, ko vēlos izdarīt, es varu tās izdarīt un doties uz sarakstu tās izsvītrot un saņemt gandarījumu par padarīto. Šis darbu saraksts attiecīgajā dienā ir mana Visuma centrs. Regulāri esmu pārsteigts par to, cik viegli iekrist darāmo sīkumu virpulī, kas mani aizrauj prom no dienas svarīgākajiem darbiem. Katru reizi kad pamanu, ka pārāk daudz ļauju sevi raustīt uz visām pusēm un atbildu uz tikko ienākušiem e-pastiem, ievelku dziļu elpu, apskatu sarakstu, izlemju kam ķeršos klāt nākamajam un izelpoju. Te arī atklājas iemesls, kādēļ svarīgo darbu sarakstā ir tikai trīs līdz piecas lietas. Es nevaru pietiekami ilgi aizturēt elpu, lai izlasītu vairāk rindu. Ja esmu pieķēries vienam darbam, daru to tā, lai man vēlāk nav pie viņa jāatgriežas, jo katru reizi kad darba vidū atļaujos pārslēgties uz kaut ko citu, zinu, ka vēlāk, kad atkal atgriezīšos, man būs jāiegulda papildus spēks, lai atcerētos kur es paliku. Izdarīšana vienā piegājienā līdz galam, lai arī ne vienmēr sanāk, ir veids kā mazinu mentālo noslodzi. Bet tam ir arī emocionāls ieguvums. Reizēs kad nepieturos pie šīs disciplīnas un kādu darbu apmuļļāju, tad atzīmēju, kā neizdarītu un apņemos pie tā atgriezies, es pēc laika attopos, ka esmu izveidojis sarakstā nepadarīto darbu planktonu. Tie ir neizdarītie darbi, kurus nobīdu zemāk sarakstā ar katru jauno darbu, ko pievienoju saraksta augšgalā. Saraksta planktonam ir mistisks veids sevi apaudzēt ar psiholoģisku smagumu, kā rezultātā, jo ilgāk viņš tur sēž, jo mazāk man gribas tam ķerties klāt. Tādēļ, lai no tā izvairītos, darbus segmentēju tā, lai katru saraksta punktu varu izdarīt vienā piegājienā. Ja man nav sevi jānoslogo ar saņemšanos pieķerties vairākkārt atliktiem darbiem, tad man nav jāskrāpē planktons un esmu ietaupījis vēl vienu berzes punktu, kur var pazust mentālā enerģija.    
\
Cits veids, ko bieži izmantoju mentālās noslodzes mazināšanai ir lēmumu iepriekšēja pieņemšana. Es aptuveni nojaušu kāda veida jautājumi man būs jārisina tuvākajās dienās un jau iepriekš izlemju uz kādām atbildēm sliekšos kad šie jautājumi uzpeldēs. Piemēram, šī raksta rakstīšanas laikā, darbā esmu pārejas posmā un man ir divas aktīvas e-pasta adreses. Es jau šobrīd esmu izlēmis kuru teikšu cilvēkiem kad viņi prasīs uz kuru rakstīt, lai ar mani sazinātos. Tādā veidā varu ietaupīt mentālo spēku gan sev, gan arī citiem, jo dodu konkrētu atbildi un nelieku viņiem tērēt spēku izvēles veikšanai, sakot: “Abas labas.”.  Ja organizēju kādu tikšanos, vienmēr rezervēju tai trīsdesmit minūtes. Manā pieredzē, ja tikšanās ilgst vairāk par pus stundu, neatkarīgi no tikšanās ilguma, produktīvas tāpat būs tikai trīsdesmit minūtes. Personīgi sev ieplānoju arī laiku pēc tikšanās, kurā veikšu darbus par, ko esam vienojušies tiekoties. Tādā veidā izmantoju inerci, ko ieguvu tiekoties, lai virzītu uz priekšu tikko izrunātās lietas un man nav vēlāk jāpatērē spēks, lai atcerētos, ko apsolīju izdarīt.  Dienas gaitā enerģijas kļūst arvien mazāk, tādēļ veltu laiku arī pauzēm, kurās sēžu dīvānā vai pufā (uz kura dažreiz aizmiegu) un, vismaz labajās dienās, šī pārtraukuma laikā nebakstu telefonu, jo telefona bakstīšana, lai arī izklaidējoša, tāpat ir mentālā noslodze. Pufā visbiežāk atlaižos pēc pusdienām un pusdienās cenšos ēst lēnām un nepārēsties, lai izvairītos no pēc-Ziemassvētku mielasta noguruma darba dienas vidū. Lēnāka ēšana arī ļauj prātam aizpeldēt no darbiem. Tādā veidā iegūstu skatu no malas, brīdī kad atkal atgriezīšos pie darāmā.   
\
Dienas otrajā pusē, kad mentālā spēka ir mazāk pievēršu lielāku uzmanību veidam kā sēžu – ja esmu sašļucis krēslā tad jūtu kā šī poza kultivē miegainumu, tādēļ (vismaz labajās dienās) cenšos sēdēt ar taisnu muguru, viegli atspiestu pret krēsla atzveltni. Attiecībā uz pašiem darbiem – veicu administratīvus vai pasīvus darbus. Administratīvie ir tādi, kuru rezultātā uzturēšu esošo kārtību un jaunu vērtību neradu. Piemēram, atgādinu citiem, ko viņiem esmu palūdzis, izprintēju papīrus kas būs vajadzīgi vēlāk, pāreju pāri iekrātajām sarakstēm grupu čatos (kurās pārsteidzoši reti ir kaut kas svarīgs) vai lasu jomas jaunumus. Mēdzu darba dienas beigām atstāt arī vienkāršu darbu, ko varu paveikt izcili. Tādā veidā esmu dienu beidzis uz labas nots un varu iet mājās ar pacilājuma sajūtu. Agrāk esmu pieļāvis kļūdu dienas nepatīkamāko darbu atlikt uz vakaru vai, vēl ļaunāk – uz nākamo dienu. Bet esmu sapratis, ka tā ir sliktākā lieta, ko darīt. Ja nepatīkamu darbu, kā grūtu zvanu vai garlaicīga datu un informācijas vākšanu atlieku uz dienas beigām tad apziņa par to, ka tas man ir vēl priekšā, mani nomāc visas dienas garumā un, ja šo darbu atlieku uz rītdienu tad ir vēl sliktāk, jo par šo darbu iedomāšos pat esot mājās un uz darbu došos negribīgi. Kā rezultātā ieradīšos demotivēts, kaut ko citu izdarīšu nepienācīgi un iekritīšu negatīvā spirālē. Grūtie darbi var paņemt ne tikai mentālu spēku, bet reizēm tie ir arī emocionāli nepatīkami, tādēļ tiem uzbrūku kad man ir visvairāk spēka – no rīta.   
\
Ja visas šuves plīst un darbs jāņem uz mājām, jo ar darba laiku visam darbam laika nepietiek tad izgulēšanos ieplānoju kā daļu no strādāšanas. Tas nozīmē, ka es tiešām steidzos, pat strādājot no mājām, visu paspēt līdz 22:00. Es (atkal – vismaz labajās dienās) nesērfoju pa Youtube vai Facebook ar domu: “Ai, vēl taču visa nakts priekšā.”. Jo katra negulētā stunda atsauksies uz manu rītdienas produktivitāti un es atkal iekritīšu negatīvajā spirālē. Tādēļ, pat lielas darba slodzes brīžos, apzinos, ka izgulēšanās ir daļa no strādāšanas.  Dienas gaitā neizbēgami būs notikumi, kas izjauks iecerēto dienas plānu, tādēļ darbā (un dzīvē) rēķinos ar to, ka gandrīz vienmēr gandrīz viss noies greizi. Tam sagatavojos ieplānojot tukšu laiku, ko veltīt visam kas prasīs vairāk laika kā biju domājis, vai lietām, kuras nevarēju paredzēt. Tā ir buferzona, kas absorbē sadursmes. Es reiz organizēju kādu semināru un pats tajā neplānoju būt klāt, jo bija jāvelta visi spēki ikdienas darbiem, kuru sakārtošanai tobrīd strādāju ārkārtas režīmā. Divas stundas pirms semināra, brīdī kad dzēsu ugunsgrēku ikdienas darbos, uzzināju, ka semināra pasniedzējs neieradīsies. Šādos brīžos kad jāpārslēdzas no viena ugunsgrēka uz otru, grūtākais ir atstāt vienu ugunsgrēku degam, kamēr dzēšu otru. Emocionāli ir liels spiediens abus dzēst vienlaicīgi tādēļ tajā brīdī atgādinu sev, ka vienā laikā kvalitatīvi spēju darīt tikai vienu lietu. Pat, ja tajā sekundē man būtu uzkritušas vēl piecas krīzes, es apzinātos, ka man jārisina tā, kura ir visvairāk lietām straumes augšgalā. Apziņa, ka vienā laikā spēju darīt tikai vienu lietu mani imunizē pret stresa pieaugumu gadījumā, ja krīze kļūst lielāka. Jo neatkarīgi no tā vai uzreiz jāatrisina trīs, piecas vai desmit lietas, es jebkurā gadījumā vienā laikā risināšu tikai vienu. Šaudīties no viena darba uz otru ir vissliktākais, ko tādos brīžos darīt. Paniska lēkāšana no viena pienākuma, zvana vai e-pasta, uz otru, kamēr elpa kļūst arvien seklāka un sakrājas krūškurvja augšgalā, ir pazīme, ka nekontrolēju savu laiku un ļauju citiem noteikt, kā tiks iztērēta mana uzmanība. Šie padomi, pie kuriem atkārtoti atgriežos, ir veids kā atgūstu kontroli pār saviem pūliņiem un panāku, ka lietas, kurām veltu savu uzmanību ir izvēlētas apzināti.

25/7 Produktivitātes padomi pie kuriem regulāri atgriežos

Lemjot, ko jaunu uzsākt nākamajā gadā, pastāv drauds noticēt refleksīvajam ieteikumam “Dari to, kas Tev patīk”. Samierināšanās ar to kas patīk ir tikai puse no uzvaras. Lietas, kuras patīk var sniegt labumu, kas sniedzas tālāk par baudu, ko dod pats hobijs.  Ja 2017. gadā vēlies pamēģināt ko jaunu, sāc ar džiu džitsu, bet, ja papildus džiu džitsu gribi vēl kaut ko, zemāk ir daži jautājumi, kas man palīdzējuši izsvērt variantus, domājot par to, ko darīt nākamo.     
\
**Kā šī nodarbe papildinās to, ko daru jau tagad?**  
Hobijs ir vēl viena lieta blakus darbam, izklaidei un laikam, ko pavadi ar ģimeni. Pirms nolem par labu kādai nodarbei uzdod jautājumu, kā tā papildinās manu pārējo ikdienu. Piemēram, sportošana sniedz možumu, ko vari izmantot visā, ko darīsi pēc treniņa. Manā pieredzē sportošana no rītiem, sniedz svaigu skatu uz pasauli un vismaz līdz pusdienām būtiski ceļ produktivitāti. To pašu nevar teikt par vīna korķu kolekcionēšanu. Ja nolem sākt rakstīt, piemēram, veidot blogu, tas iemācīs sakārtot domas un saprotamāk izteikties, kas ir noderīgas prasmes visās jomās, kurās domāšana ir no svara un arī tās ir prasmes, ko nevar iegūt kolekcionējot vīna korķus. Es neesmu pret vīna korķu kolekcionēšanu, manuprāt, stikla trauki, pilni ar vīna korķiem ir skaists dekors, bet salīdzinu dažādus hobijus, lai parādītu, ka dažādām nodarbēm ir atšķirīgi pēcefekti, kuri atstāj noteiktu ietekmi uz dzīvi ārpus vaļasprieka.  
\
**Kādas iespējas šī nodarbe man pavērs?**  
Mārtiņš Vaivars stāstīja kā debates ļāva viņam satikt cilvēkus no Eiropas un pasaules labākajām universitātēm un tādā veidā dzirdēt viedokļus, kas Latvijā neizskan. Šādi paziņas ir vērtīgs pienesums, jo spēj izaicināt Tavu ierasto domu gājienu un tādā veidā palīdzēt Tev pilnveidoties. Nodarbes, kuru kopienu neveido studenti nebūtu pavērušas ceļu uz šādu cilvēku satikšanu.     
\
**Kā vietā es to darīšu?**  
Mums visiem dienā ir vienāds stundu skaits. Līdz ar to, jāapzinās, ka hobijs, ko ieviesīsi savā dzīvē, aizvietos kaut ko, ko dari jau tagad. Tas, protams, ne vienmēr ir slikti. Ja astoņas stundas nedēļā, ko iepriekš pavadīji dreifējot pa Youtube tagad aizņems astoņas stundas ar džiu džitsu – tas būs uzlabojums. Bet ņem vērā, ka no kaut kā būs jāatsakās. Ja pēc hobija uzsākšanas pieķersi sevi sakām “man nav laika”, tas liecinās par faktu, ka nenoteici zemāko prioritāti, kuru hobijs no Tavas dzīves izstums.   

\
**Cik viegli ir nodemonstrēt apgūtās prasmes?**  
Lielīšanās ar prasmēm nav pašmērķis, bet narciss kā es, nevar paiet garām jautājumam kāds ir šīs prasmes wow-faktors. Puišu grupas solistam ballītē paspīdēt ar dziedāšanu ir vieglāk kā grupas bundziniekam ar bungošanu (ja vien bundzinieks uz ballīti nav ieradies ar bungu komplektu un tādā veidā nodrošinājies pret nākamā ielūguma saņemšanu). Dejotājs var nodemonstrēt deju soli, zīmētājs var uzzīmēt cita cilvēka portretu un tamborētājs var uzdāvināt paša tamborētas zeķes. Turpretim šahists, augstlēcējs, pokera spēlmanis un vairums citu disciplīnu pārstāvji, kuru praktizēšanai vajadzīgi apstākļi, ko nevar radīt sarunas laikā, tikko satiktiem cilvēkiem var tikai stāstīt par sasniegumiem savā jomā.     
\
**Kur iegūšu visvairāk, ja agri nolemšu pārtraukt?**  
Arī labi apdomāta izvēle negarantē, ka turpināsi iesākto. Tādēļ izvēlies hobiju, kura pārtraukšanas gadījumā būsi guvis labumu, kas turpināsies pēc pāragras pārtraukšanas. Skaidrības labad, pāragru pārtraukšanu definēju kā padošanos pirms apgūsti jauno prasmi gana labā līmenī, lai kādam Tava darba augļi liktos interesanti. Piemēram, dejošanā tā būtu pārtraukšana pirms iemācies dejot tā, lai paņemtu uzmanību uz deju grīdas. Ja prasmes, ko attīstīji apgūstot jaunu hobiju spēj Tevi virzīt uz priekšu arī citā jomā, tad esi kaut ko ieguvis par spīti tam, ka nolēmi pārtraukt. Izturība, ko attīsta peldēšana noder arī citos sporta veidos, kas pieprasa izturību, piemēram, basketbols, futbols un florbols, bet lietderīgums, ko sniedz boulinga apgūšana nesniedzas daudz tālāk par pašu boulingu.     
\
**Vai man šis hobijs ar laiku iepatiksies vairāk?**  
Filmā Rocky III ir scēna, kurā, pēc sakāves Rokijs grib boksam atmest ar roku un gandrīz to izdara pirms viņa treneris, ko spēlē Karls Wīters (Carl Weathers), ar iedvesmojošu runu Rokiju pārliecina turpināt trenēties. Tālāk seko montāža, ko esam redzējuši visās cīņu filmās. Galvenais varonis smaga treniņa gaitā atgūst formu un no jauna atklāj prieku, ko viņam sniedz savs sporta veids. Par spīti klišejai, šādās scēnās parādītā doma ir patiesa – meistarība ir patīkama pati par sevi. Ja izvēloties savu šī gada izaicinājumu nodosies kam vērtīgam, kas nav patīkams uzreiz, meistarība izvēlētajā jomā ļaus, un es pat teiktu liks, to iemīlēt tik un tā.     
\
**Noslēgumā**  
Izvēle par to, ko darīt nākamo, kā vairums izvēļu, katram ir jāveic pašam. Jautājumi par to, kā vērtību, ko sniedz hobijs var pārnest ārpus paša hobija ir rīki, kas palīdz izsvērt Tev pieejamos variantus. Priecāšos, ja tie papildinās Tavu 2017. gadu!